Keratokonuss ir visbiežāk sastopamais radzenes distrofijas veids. Parasti parādās pusaudžu vecumā vai 20- 30 gados. Vairāk izplatīts vīriešiem nekā sievietēm. Visbiežāk keratokonuss ir novērojams abās acīs, vairāk asimetriski, nekā vienādi.

 

Pēc National Eye Institut datiem katru gadu ir 2 jauni keratokonusa gadījumi uz 100.000 cilvēkiem. ASV 1 gadījums uz 500-2000 cilvēkiem. Sākumstadijās keratokonuss bez speciālas aparatūras ir grūti identificējams.

 

Cēloņi joprojām tiek pētīti un pagaidām nav viennozīmgs skaidrojums. Kā būtiskākie iespējamie cēloņi jāmin:

 

- iedzimtība

- alerģijas

- hroniskas saslimšanas

- fiziska iedarbība

- hormonālas pārmaiņas

 

Diagnostika

Radzenes topogrāfija – keratokonusa visprecīzākā diagnostika. Veicot topogrāfiskos izmeklējumus, mēs varam noteikt keratokonusa pakāpi un sekot tā izmaiņām. Tā pat ir iespēja to atšķirt no astigmātisma, mīksto kontaktlēcu radītām radzenes deformācijām, PMD (Pellucid Marginal Degeneration).

 

Cēlonis vai sekas

Cilvēkiem ar keratokonusu ir pastiprināta tendence berzēt acis.

TĀ NEDRĪKST DARĪT!


Tiek pētīts vai acu un plakstiņu niezi rada alerģijas, kas bieži izteiktas, vai arī sajūtas ir tieši saistītas ar keratokonusu.


Keratokonusa radzene ir mīkstāka, plānāka un vieglāk ievainojama, tādēļ acu berzēšanu pieļaut nedrīkst! Nav pierādīts, ka tas veicinātu keratokonusa progresiju, bet tas noteikti to neierobežos.